Dvietes Svētā Staņislava Kostkas
Romas katoļu baznīca un
sakrālā mantojuma ekspozīcija

Vēsture

Dvieti no 1703.gada apkalpoja Ilūkstes jezuīti. Dvietes pirmais dievnams bija koka ēka, ko uzcēlsa 1750.gadā. Dievnams atradies Dvietes muižas parkā pie lielceļa, iebraucot Dvietē.

1842.gadā Dvietē par prāvestu kļuva Jāzeps Tamulevičs, kura vadībā par draudzes un muižnieka Kazimira Plātera Zīberga dotajiem līdzekļiem tika uzsākta jauna dievnama celtniecība. 1864.gadā baznīca tika uzcelta un veltīta Svētā Staņislava Kostkas godam. Pēc jaunās mūra baznīcas uzcelšanas, ko pabeidza 1864.gadā, koka baznīcu nojauca un pārveda uz Zariņu kapsētu, izveidojot kapelu. Bijušās baznīcas vietā uzstādīja lielu čuguna krustu. Pēc Otrā pasaules kara to nolauza. 1957.gadā prāvests Kārlis Grumpenbergs krustu samontēja un uzstādīja dievnama priekšā pretī lielajiem vārtiem.

1890.gadā dievnamam ieplānoja zemi. Pirmā pasaules kara laikā baznīca tika sagrauta – tika uzspridzināti torņi, sašautas sienas. Pēc kara 10 gadus dievkalpojumus noturēja muižas klētī.

Pēc Pirmā Pasaules kara 1919.gadā draudzē kalpojošā prāvesta Boļeslava Dižgalvja vadībā pēc saglabātajiem dievnama būvniecības plāniem uzsākta baznīcas atjaunošana, to atjaunoja iepriekšējā veidolā, tikai bez torņiem. 1929.gada 17.novembrī Ilūkstes baznīcas dekāns J.Velkme atjaunoto baznīcu iesvētīja. Vēlākajos gados tika uzcelti torņi. Dievnama atjaunošana izmaksāja aptuveni 20000latu, ko savākusi draudze. Prāvestu Boļeslavu Dižgalvi pēc baznīcas uzcelšana 1936.gadā nozīmēja uz Alsungas baznīcu. Prāvesta Miķeļa Jermacāna darbības laikā 1960.gadā tika pārbūvēti visi trīs altāri un veikts remonts. Prāvesta Jāzepa Mičuļa kalpošanas laikā (1964.-1974.) tika uzcelta jauna plebānija un saimniecības ēkas, kā arī baznīcas dārzā uzstādīts ozolkoka krusts. 1975.gadā dievnamu kanoniskajā vizītē apmeklēja toreizējais bīskaps, vēlākais Latvijas pirmais kardināls Julijans Vaivods.

2024.gada 22.septembrī ar bīskapa Andra Kravaļa vadīto Pateicības dievkalpojumu tika svinēta baznīcas 160.gadskārta. 2025.gadā ar ES atbalstu realizēts projekts “Dvietes Sv.Staņislava Kostkas baznīcas grīdas seguma nomaiņa” īstenošana.

Eksterjers. Interjers

Baznīca ir krustveida mūra celtne, būvēta baroka stilā. Tai ir divi torņi, cinkotā skārda jumts. Ieejas durvis no gala un sankristejas. Dievnamu ieskauj dārzs, ko noslēdz mūra žogs ar kārniņa jumtu. Dārzā uzstādīts ozolkoka krusts.

Baznīca ir trīs navu telpa ar koka dēļu grīdu un mūra griestiem, kas veidoti velvē. Pie gala durvīm ir maza priekštelpa, virs kuras atrodas kora telpas ar harmoniju. Presbitērija abās pusēs ir sankristejas. Grezns sakrālā baroka interjers. Dievnamā ir trīs altāri. Galvenais altāris atrodas centrā pie presbitērijas gala sienas, tajā atrodas Jēzus sirds glezna, virs tās Sv.Staņislava Kostkas glezna un daudzu svēto skulptūras. Altāri noslēdz krucifikss ar Krustā sistu Pestītāju. Abi sāna altāri atrodas dievnama abos sānos izveidotajās kapelās.

Draudze. Prāvesti

1783.gadā kļuvusi patstāvīga draudze. Draudzei piederīgi katoļi, kas dzīvo Dvietē un tās apkārtnē. Draudze iekļaujas Romas Katoļu Rīgas Metropolijas klēra Jelgavas diecēzē. Draudzi apkalpo prāvests Edvards Zaksis. Dievkalpojumi notiek katru dienu. Draudzei ir 6 kapsētas – Munču, Zviedrānu, Jadvigovas, Zariņu, Būku, Kalnišķu kapsētas.

1918.-1919.g. – Ludvigs Kerovics,
1919.-1936.g. – Boļeslavs Dižgalvis,
1936.-1937.g. – Aloizijs Anspoks,
1937.-1939.g. – Staņislavs Matīss,
1939.-1949.g. – Aloizs Gabris,
1949.-1951.g. – Jāzeps Gavračs,
1951.-1953.g. – Kazimirs Cukurs,
1953.g. – Broņislavs Dūre,
1953.-1954.g. – Antons Kivleneks,
1954.-1958.g. – Kārlis Gumpenbergs,
1958.-1964.g. – Miķelis Jermacāns,
1964.-1974.g. – Jāzeps Mičulis,
1974.-1986.g. – Miķelis Jermacāns,
1986.-1988.g. – Vilhelms Bēķis,
1988.-1989.g. – Agris Lēvalds,
1989.-1992.g. – Staņiskavs Mukāns,
1992.-1998.g. – Jānis Silevičs,
1998.-2003.g. – Jānis Krapāns,
2003.g. – Edvards Zaksis.

Aprakstā izmantots: Vikipēdija, Dvietes draudzes materiāli „Dvietes Romas katoļu baznīcas vēsture”, Dvietes pamatskolas skolotājas L.Šeršņovas apkopotā informācija

Stāsts par Dvietes un Nīcgales baznīcu

Pēc prāvesta M.Jermacāna informācijas, aptuveni vienā laikā tika būvētas Dvietes un Nīcgales baznīca, un tika apmainīti dievnamu celšana plāni, tāpēc Dvietes dievnams ir ar diviem torņiem, bet Nīcgalē ar vienu. Latgalē bija raksturīgi būvēt baznīcas ar diviem torņiem, bet torezējā Kurzemes bīskapijā ar vienu.

B.Stašāna atmiņas

Dvietē kādreiz bija 3 baznīcas. Pirmā baznīca celta vēl Livonijas ordeņa laikā (ap 16.gs.1.pusi). Šī baznīca atradās Bebrenes un mežniecības ceļu krustojumā. Tā bija neliela baznīciņa, kura pēc tam nodega. Nākamā koka baznīciņa tika uzcelta vietā, kur tagad atrodas vācu kapi. Tā bija lielāka un celta 19.gs,sākumā. Pašreizējā baznīca celta 1864.gadā Pēc nostātiem to cēla dominikāņu mūki. Darba vadītājs bija invalīds ar vienu roku. Baznīcas celtniecība prasīja laiku un precizitāti, jo visa būvniecība prasīja precīzus aprēķinus. Daļa no gleznām, kas atradās baznīcā, bija no Itālijas, un tās gleznojis kāds itāļu gleznotājs.

Dvietes Romas katoļu baznīca. Ē.Braslis foto 2017.g.

Svētais Francisks, dzīvnieku aizbildnis.
I.Plone foto 2025.g.

Dvietes Romas katoļu baznīca no ciemata puses.
Ē.Braslis foto 2017.g.

Sakrālā mantojuma ekspozīcijas zāle

2020.gadā draudze, piesaistot ES līdzekļus, īstenoja ieceri par atseviķas publiski pieejamas vietas izveidi projektā “Dvietes Romas katoļu draudzes mājas mansardtelpu pielāgošana sakrālā mantojuma saglabāšanai un garīgās pilnveides nodarbēm.” Izveidotajās telpās atvērta sakrālā mantojuma ekspozīcija ar liturģiskajiem priekšmetiem, apģērbu, garīgo literatūru un vērtīgu tekstīliju klāstu (procesiju karogiem, tērpiem, altārsegām, ko darināja draudzes locekles - rokdarbnieces). Sakrālā mantojuma ekspozīciju 2021.gada 2.jūnijā atklāja un iesvētīja Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis.

Aprakstā izmantoti Dvietes draudzes materiāli

Sakrālā mantojuma ekspozīcijas zāle.
I.Munce foto, 2024.g.

-----------------------------------------------------------------------------

Dvietes muiža

Muižas ēku apbūves bijušie īpašnieki 19.gs. – fon Plāteru-Zībergu dzimta. Muižas īpašnieks Mihaels Plāters-Zībergs no 19.gs. otrās puses patstāvīgi dzīvoja ārzemēs. Dvietē dzīvoja P.Fītinhofs-Šēls, kas pārraudzīja viņa īpašumus.

Dvietes muižas apbūves centrs veidots 19.gs.vidū klasicisma stilā.

Dvietes muižas dzīvojamā ēka, kurā pēc 1.Pasaules kara tika iekārtota skola, nav saglabājusies līdz mūsdienām. Tā bija grezna vienstāvu ēka ar mansarda izbūvi, sešrūšu logiem, ailu apdares profiliem un asimetriski izbūvētu spārna apjomu. Ēkas parādes fasādes greznums bija krāšņs Šveices stila lievenis. (D.Albina)

Saglabājušās 2 kalpu mājas. Viena ēka bija 97,5m gara, 12m plata, un bijusi garākā ēka Latvijā, un tur vienistabas dzīvokļos mitinājušies muižas kalpi.

1840.gadā Dviete bija viena no lielākajām muižas guberņā, ap 100 zemnieku sētas ar 2716 iedzīvotājiem. Blakus lauksaimniecībai svarīga zemnieku nodarbošanās bija zveja ar tīkliem un tačiem ezeros un upēs, īpaši Daugavā un palu pārplūdušajās teritorijās.

Blakus muižas ēkām atrodas laukakmeņu mūrējuma tilts – tehniskais vēstures piemineklis. Pie Dvietes muižas centra atrodas 19.gadsimtā veidots ainavu parks. Senajā Dvietes muižas parkā auga pāris simtu alkšņu, ozolu, bērzu, ošu. Parkā ir 3 savstarpēji ar kanāliem saistīti dīķi. Tiltiņu pār vienu no kanāliem iedzīvotāji dēvē par Mīlestības tiltiņu.

No 19.gs. vidus apbūves saglabājusies muižas pārvaldnieka māja un 3 mūra saimniecības ēkas.

Pēc 1937.gada tautas skaitīšans datiem, Dvietes teritorijā atradās Dvietes muiža un 4 pusmuižas –Jadvigova, Krapanišķi, Kalna-Janopole, Lejas-Janopole.

Muižas pārvaldnieka ēkā līdz 1972.gadam atradās Dvietes skola.

Dvietes muižas pārvaldnieka ēku atjaunoja biedrība „Dvietes Vīnogas”, biedrība šobrīd to nomā un uztur ēku kārtībā.

Jānis Zilgalvis „Daugavas muižas 18.gs.-20.gs.sākums”, Vikipēdija, Zudusī Latvija, V.Vepers „Ilūkstes apriņķa lauku pašvaldības 1937.gadā”

Dvietes muižas dzīvojamā māja. Zudusī Latvija

Dvietes muižas pārvaldnieka māja. Zudusī Latvija

Kalpu māja. Zudusī Latvija

Dvietes muižas saimniecības ēkas. Zudusī Latvija

Dvietes muižas pārvaldnieka ēka. I.Plone foto 2025.g.

-----------------------------------------------------------------------------

Dvietes novadpētniecības materiālu krātuve

Novadpētniecības materiālu krātuve veidota pateicoties dvietiešu aktivitātēm, brīvprātīgam darbam un labai gribai, uzsākta veidot 2001. gadā.

Novadpētniecības krātuvē izvietoti informatīvie stendi atspoguļo šādas tēmas:

Senie laiki Dvietē
Dvietes vēstures lappuses
Dvietes Romas katoļu baznīca
Dvietes dižkoki un dabas objekti
Dvietes vēsturiskās ēkas
Grāfi Plāteri-Zībergi
Muižas apbūves ēkas
Kolhoza priekšsēdētājs Pēteris Kokins
Profesors Heinrihs Strods
Selekcionārs Pauls Sukatnieks
Dvietes skolas
Dvietes biedrības un organizācijas
Atmodas laiki Dvietē
Pilskalni Dvietes apkārtnē
Dvietes plūdu un dabas objektu fotogrāfijas

Dvietes novadpētniecības materiālu
krātuve, I.Plone foto

Dvietes novadpētniecības materiālu
krātuve, I.Plone foto

-----------------------------------------------------------------------------

Selekcionāra Paula Sukatnieka
mājas „Apsītes” un dārzs

Dvietes pagasta mājās „Apsītes” ilgus gadus dzīvoja un strādāja selekcionārs Pauls Sukatnieks.

Pauls Sukatnieks (16.04.1914.-12.08.1989.) bija latviešu dārznieks, selekcionārs, agronoms,- uzsāka vīnogu audzēšanu brīvā dabā. 40 gadus strādāja ar vīnogām, lai izveidotu Latvijas apstākļiem piemērotas vīnogu šķirnes. Viņš arī vēsturnieks un literāts. Viņš savācis daudz vēsturisku nostāstu par Dvieti un tās apkārtni, ko atainojis pantu veidā. P.Sukatnieks arī bija aizrāvies ar zīmēšanu.

1991. gadā pie Paula Sukatnieka dzimtas mājām “Apsītēm” tika izvietots piemiņas akmens, uz kura norādīts teksts: “1914.—1989. g. šeit dzīvoja un strādāja selekcionārs P. Sukatnieks”.

2010.gada oktobrī Ilūkstes novads pieņēma lēmumu iegādāties „Apsītes”, veidot muzeju, atjaunot dārzu.

Informācija no P.Sukatnieka mājām „Apsītes”, Vikipēdija

P.Sukatnieka mājas "Apsītes", G.Kivliša foto

-----------------------------------------------------------------------------

Pauls Sukatnieks

Pauls Sukatnieks (dzimis 1914. gada 16. aprīlī, miris 1989. gada 12. augustā) bija latviešu dārznieks, selekcionārs, starptautiski zināms kā pirmais, kas spēja selekcionēt aukstumizturīgu vīnogu šķirni, nosaucot to “Dvietes zilā”.

Dzīvesgājums

Dzimis 1914. gada 16. aprīlī Dvietes pagastā, Sēlijā. Vecāki Krišs un Berta Sukatnieki. 1914. gadā Pirmā pasaules kara laikā tēvu iesauca karā. Māte kopā ar Paulu izbrauca bēgļu gaitās uz Jeļecu. Tur viņi pavadīja četrus gadus. Pēc kara mazais Pauls kopā ar vecākiem atgriezās dzimtajā Dvietes pusē. Skolas gaitas Pauls Sukatnieks uzsāka Dvietes skolā. Skolas gados zēns daudz slimoja, tāpēc mācības turpināja ar pārtraukumiem. Pēc vairākkārtējas ilglaicīgas slimošanas pabeidza Ilūkstes pamatskolu.

Sākoties Otrajam pasaules karam, Pauls Sukatnieks tika iesaukts karadienestā, apmēram 10 mēnešus, kuru laikā slimības dēļ dienēja jātnieku bataljonā kā sakarnieks. Pēc dienesta atgriezās dzimtajā pusē, turpinot darbu selekcijā.

Sukatnieka darbs tika pamanīts, tāpēc Latvijas PSR Lauksaimniecības ministrs Aleksandrs Ņikonovs izdeva pavēli par P. Sukatnieka pieņemšanu darbā Pūres dārzkopības izmēģinājumu stacijā par vecākā zinātniskā līdzstrādnieka vietnieku darba vietā Dvietes punktā. Drīz vien slimības dēļ darbs tika pārtraukts. Vienu gadu nostrādāja Saukas Poceres kokaudzētavā.

Apprecējās ar meiteni Gaidu, ģimenē piedzima divas meitas un dēls.

Miris 1989. gada 12. augustā, dzimtas mājās “Apsītes”, apglabāts Ilūkstes luterāņu kapos.

Pauls Sukatnieks aktīvi rakstīja publikācijas dažādos vietējās un nacionālās nozīmes avīzēs un žurnālos, piemēram, “Avangards”, “Sarkanais karogs”, “Dārzs un drava”, “Lauku dzīve” u. c. Raksti tika publicēti Lietuvas, Igaunijas, Krievijas, Baltkrievijas izdevumos. Kopumā tapušas paša vairāk kā 50 publikācijas, bet saistītās par Sukatnieka darbu, dalību dažādos pasākumos — vairāk kā 100 publikācijas. Tapa arī izglītojoši materiāli sērijā “Dārzkopja bibliotēka”, „Meloņu un arbūzu audzēšana brīvā dabā”, „Vienkāršotais tomātu audzēšanas paņēmiens”.

Pauls Sukatnieks ne tikai rakstīja rakstus, bet arī aktīvi veda dienasgrāmatu, katru dienu pierakstot gan sadzīves notikumus, gan fiksējot savu selekcijas darbu. Mīļa nodarbe bija arī savu dzīvi un sadzīvi aprakstīt dzejrindās. Atzīmējot viņa 100. jubileju tika izdots dzejrindu apkopojums „Zaļie sapņi: dzejrindas”.

Vikipēdija

Selekcionāra darbs

Pauls Sukatnieks pirmo eksperimentu ar augiem esot veicis bērnībā, sešu gadu vecumā. No meža atnesis un pie mājas iestādījis eglīti, bet otrā rītā izrāvis, lai pārliecinātos, vai tā jaunajā vietā sākusi iesakņoties.

Jau no desmit gadu vecuma strādāja pie 500 pašpotētām ābelēm. Pirmos divus vīnogu stādus ieguva divdesmito gadu nogalē no dārzkopības entuziasta Cekula Dignājā, kas bija ievesti no Kanādas. Pirmie izmēģinājumi ar vīnogu audzēšanu gan nesanāca — ziemā stādi izsuta, jo pietrūka zināšanu un pieredzes, cik dziļi tie bija piesedzami.

Sākumā selekcionārs sēja visas sēklas, vēlāk ieguva četrus “Dvietes zilās” hibridus, ap 800 meloņu šķirņu hibrīdu un ap 180—200 arbūzu šķirņu hibrīdu. 1930. gados Sukatnieks jau uzsāka publicēt savus pirmos zinātniskos rakstus Dārzkopības žurnālā.

Pēckara periodā viņš guva vēl lielākus panākumus brīvdabas vīnkoku selekcijā. 1949. gadā tika selekcionēta šķirne “Dvietes zilā”, kuru ieguva, sakrustojot “Vitis vinifera” ar “Vitis labrusca”. Iegūtā šķirne izrādījās izturīgāka par citām lauka brīvdabas šķirnēm, jo spēja izturēt līdz -30 grādu lielu salu. Pietiek, ja krūmu rudenī noliec pie zemes un piesedz ar egļu skujām. Šai šķirnei ogas sarkanbrūnas 2 cm diametrā ar 350—500 gr smagiem ķekariem. Ķekars irdens, tāpēc ogu retināšana tajā nav vajadzīga. Laika gaitā tika ierīkots 1,8 ha platībā vīnogu dārzs. Iestādītas vairākas šķirņu ābeles, kā arī izstādīti meloņu stādiņi. Gadā varēja iegūt pat astoņas tonnas lielu vīnogu ražu, 20—26 t ābolu.

Selekcionārs nepārtraukti turpināja darbu jaunu vīnogu šķirņu veidošanā, kā arī kopš 1934. gada strādāja ar dienvidu kultūru — meloņu, arbūzu un tomātu selekciju.

Populārākās Paula Sukatnieka selekcionētās vīnogu šķirnes ir: “Dvietes zilā”, “Supaga”, “Sukribe”, “Guna”, “Zilga”, “Veina”, “Veldze”, “Agra” u. c.

Selekcionētās meloņu šķirnes: “Dvietes oranžā”, “Dvietes banānu melone”.

Selekcionētā tomātu šķirne: “Dvietes hibrīds”.

Pauls Sukatnieks bija arī puķu mīlis, viņa dārzā auga 150 dažādas rožu šķirnes, 2 šķirnes ir pašaudzētas. Pavasarī ziedēja ap 70 dažādu šķirņu tulpju, sniegpulkstenīšu un daudzu citu dekoratīvu ziedu.

2024.gadā par P.Sukatnieka dzīvi un darbu tika izdota A.Piļkas grāmata "Dvietes nesaprastias ģēnijs".

Vikipēdija, P.Sukatnieka pierakstu klades

P.Sukatnieks. Foto no Vikipēdija

-----------------------------------------------------------------------------

LU EMERITĒTAIS PROFESORS, VĒSTURNIEKS HEINRIHS STRODS

„Habilitēts vēstures zinātņu doktors. Latvijas Universitātes emeritēts profesors Latvijas vēsturē. Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis. Latvijas Vēsturnieku komisijas loceklis. Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris. Latvijas Okupācijas muzeja Pētniecības programmas vadītājs un gadagrāmatas zinātniskais redaktors.”

/Valters Nollendorfs Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdis/

Profesors Heinrihs Strods dzimis 1925.gada 20.aprīlī Ilūkstes apriņķa Dvietes pagasta „Strazdiņos”. No 1945. gada līdz 1950. gadam H. Strods mācījies Latvijas Valsts Universitātes Vēstures fakultātē (tagad Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte), bet no 1951. līdz 1953.gadam bija Latvijas Zinātņu akadēmijas aspirants. Savā zinātniskajā un pētnieciskajā darbībā H. Strods darbojies dažādās organizācijās un iestādēs, piemēram, no 1954. līdz 1982.gadam H. Strods bija Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta Arheoloģijas un etnogrāfijas sektora vecākais pētnieks un vadītājs, bet no 1989. līdz 1999.gadam viņš strādāja kā vēstures profesors Latvijas Universitātē, un no 1998.gada līdz mūža nogalei viņš vadīja Latvijas Okupācijas muzeja pētniecības programmas.

Savā zinātniskajā darbībā profesors pētījis Baltijas valstu vēsturi, Latvijas vēsturi, Latvijas lauksaimniecības vēsturi, politikas vēsturi, baznīcas vēsturi, historiogrāfiju.

„Heinrihs Strods bija neapturams. Likās, ka viņš gribēja padarīt visu, ko no viņa prasīja teju 40 gadus aizturētā vēsturnieka misija – beidzot Latvijai un pasaulei darīt pieejamu to, kas tik ilgus gadus bija slēpts un aizliegts: padomju okupācijas varas noziegumus pret Latvijas valsti, tautu un zemi.”
/Valters Nollendorfs/

Heinrihs Strods (1925-2012) bija latviešu vēsturnieks, habilitētais vēstures doktors (1992), Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis (1992). Latvijas Valsts Prezidenta Vēstures komisijas loceklis, Holokausta laika noziegumu izpētes starptautiskās komisijas loceklis, Latvijas Republikas Ministru kabineta komisijas PSRS okupācijas režīma nodarīto zaudējumu aprēķināšanai loceklis.

Dzimis 1925.gada 20.aprīlī Ilūkstes apriņķa Dvietes pagasta „Strazdiņos” kā vecākais dēls Helēnas un Pētera Strodu ģimenē. Mācījās Ūziņkroga un Dvietes pamatskolās (1934-1939) un Ilūkstes Valsts humanitārajā ģimnāzijā (1939-1944). Bebrenes vidusskolas skolotājs (1944-1946), līdztekus studēja neklātienē un vēlāk klātienē Latvijas Valsts Universitātes Vēstures fakultātē Rīgā (1945-1950), no 1949.gada Centrālā Latvijas Vēstures muzeja vecākais pētnieks. 1950.gadā viņš apprecējās ar Lūciju Jaundzemu, kas bija atradusies cietumā par nacionālo partizānu atbalstīšanu.

Pēc universitātes beigšanas H.Strodu 1951.gadā uzņēma aspirantūrā un 1953.gadā viņš aizstāvēja vēstures zinātņu kandidāta disertāciju "Kurzemes kroņa muižas klaušu saimniecības sairšanas periodā 19.gs. 1.pusē". Strādāja par Latvijas Vēstures muzeja Vēstures nodaļas vadītāju un direktora vietnieku zinātniskajā darbā, no 1954.gada par Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta Arheoloģijas un etnogrāfijas sektora vecāko pētnieku. Veica pētījumus Latvijas vēsturē un lauksaimniecības vēsturē, strādāja daudzos arhīvos dažādās valstīs. 1977.gadā Maskavā aizstāvēja vēstures zinātņu doktora disertāciju "Lauksaimniecība Latvijā pārejas periodā no feodālisma uz kapitālismu".

1982.gadā Strodu ievēlēja par Latvijas Universitātes vēstures profesoru un līdz 1993.gadam viņš bija PSRS vēstures katedras vadītājs. No 1998.gada viņš bija arī Latvijas Okupācijas muzeja pētniecības programmu vadītājs. Pētnieciskās darbības dēļ Heinriham Strodam 2007.gadā aizliedza iebraukt Krievijā.

Miris 2012.gada 13.aprīlī Rīgā, apglabāts Rīgas I Meža kapos.

Apbalvojumi un pagodinājumi:

• UNESCO Starptautiskās muzeju padomes korespondētājloceklis (1957),

• UNESCO Lauksaimniecības muzeju asociācijas biedrs (1967),

• Lielbritānijas XVIII gadsimta vēstures asociācijas loceklis (1990),

• Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1992),

• Latvijas Universitātes Vēstures fakultātes emeritētais profesors (1998),

• Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts (1999),

• Vācijas Katoļu Akadēmiskā Ārzemju dienesta medaļa Bene Merenti (2000),

• Sēlijas asociācijas goda biedrs (2010),

• Triju Zvaigžņu ordenis, IV šķira (2010).

Bibliogrāfija

Kurzemes kroņa muižas klaušu saimniecības sairšanas periodā 19. gs. 1.pusē. Disertācija vēstures zinātņu kandidāta grāda iegūšanai; zin. vadītājs J. Zutis. Rīga: 1953. - 532 lpp.
Zemkopības sistēmu attīstība Latvijā: īss vēsturisks apskats no II gadu tūkstoša pirms mūsu dienām. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1957. - 168 lpp.
Lauksaimniecība Latvijā pārejas periodā no feodālisma uz kapitālismu: (18.gs. 80.gadi - 19.gs. 60.gadu sākums). Rīga: Zinātne, 1972. - 434 lpp.
Jelgavas Pētera akadēmija: Latvijas pirmās augstskolas likteņgaitas. Rīga: Zinātne, 1975. - 319 lpp. (kopā ar Jāni Stradiņu)
Zemnieku un muižu saimniecību skaita un struktūras izmaiņas Latvijā: (18.gs. beigas - 19.gs. I puse). Mācību līdzeklis. Rīga: P. Stučkas Latvijas Valsts universitāte, 1984. - 119 lpp.
Kurzemes kroņa zemes un zemnieki: 1795.-1861. Rīga: Zinātne, 1987. - 234 lpp.
Antifeodālā sabiedriskā doma Latvijā XVIII gs. II pusē – XIX gs. I pusē. Mācību līdzeklis. Rīga: P. Stučkas Latvijas Valsts universitāte, 1988. - 115 lpp.
Latvijas Universitāte (1919-1940): lekciju konspekts. Rīga: LVU, 1989. - 49 lpp.
Latgales iedzīvotāju etniskais sastāvs, 1772. - 1959. Lekciju konspekts. Rīga: P. Stučkas Latvijas Valsts universitāte, 1989. - 59 lpp.
Kurzemes lauki XVII - XIX gs. Mācību līdzeklis. Rīga: Latvijas Universitāte, 1992. - 123 lpp.
Latvijas lauksaimniecības vēsture no vissenākajiem laikiem līdz XX gs. 90. gadiem. Mācību līdzeklis lauksaimniecības specialitāšu studentiem. Rīga: Zvaigzne, 1992. - 287 lpp.
Kurzemes lauksaimniecība 17. gs. beigās un 18. gs. pirmajā pusē. Mācību līdzeklis. Rīga: Latvijas Universitāte, 1993. - 2 d.
Курляндский вопрос в XVIII веке. Рига: Латвийский университет, 1993. - 2 т. (krieviski)
Zem melnbrūnā zobena: Vācijas politika Latvijā 1939.-1945. Rīga: Zvaigzne, 1994. - 152 lpp.
Latvijas Katoļu baznīcas vēsture, 1075. - 1995. Rīga: 1996. - 387 lpp.
Latvijas nacionālo partizānu karš. 1944-1956. Rīga: Preses nams, 1996. - 573 lpp.
Metropolīts Augustīns Pētersons: dzīve un darbs, 1873.-1955. Rīga: Latvijas Universitātes žurnāla "Latvijas Vēsture" fonds, 2005. - 292 lpp.
PSRS kaujinieki Latvijā (1941-1945). Rīga: Žurnāla "Latvijas Vēsture" fonds, 2006. - 407 lpp. 2. sējums: Dokumenti un materiāli. 2007. - 415 lpp.
PSRS politiskā cenzūra Latvijā, 1940-1990. 2 daļas. Rīga: Jumava, 1. daļa 2010. - 472 lpp., 2. daļa 2011. - 391 lpp.
Sēlija senāk un tagad. Rīga: Jumava, 2011. - 199 lpp.
Latvijas nacionālo partizānu karš, 1944-1956. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012. - 147 lpp.

Latvijas Okupācijas muzeja informācija, Vikipēdija, P.Stroda sniegtā informācija

H.Strods. Foto no Vikipēdija

-----------------------------------------------------------------------------

Dabas parks „Dvietes paliene”

Dvietes palieņu pļavas ir dabisku upju palieņu paraugs, applūstošu zālāju dzīvotnes, kas dod mājvietu daudzām retām un aizsargājamām augu un dzīvnieku sugām. Dvietes paliene ir viena no daudzveidīgākajām un bagātākajām putnu vietām Latvijā, nozīmīga caurceļojošu ūdensputnu pulcēšanās vieta pavasarī un svarīga ligzdošanas vieta.

Daugavas ūdeņiem ieplūstot Dvietes senlejā, ūdens līmenis Dvietes lejtecē var pacelties pat 6 m virs mazūdens perioda līmeņa, un īpaši lielos palos Daugavas ūdeņi var appludināt Dvietes senleju pat vairāk kā 20 km garumā.

Dabas parks „Dvietes paliene” izveidots 2004.gadā 4989 ha platībā ar mērķi saglabāt dabisko Dvietes un Ilūkstes upes palienes un teritorijai raksturīgo dabas daudzveidību.

Lai noturētu pļavu aizaugšanu ar 2006.gadu ievesti lielie zālēdāji pļavu noganīšanai – Hailander šķirnes liellopi un Konik Polski šķirnes savvaļas zirgi.

Buklets „Dvietes paliene”