Bebrenes muižas komplekss
Bebrenes muižas ansamblis ir viens no nedaudzajiem Sēlijā, kurā pilnībā ir saglabājušies visi 19. gs. Bebrenes muižas apbūves elementi – kungu māja, palīgēkas, parks ar vārtiem un žogu.
Bebrenes ciems ir viena no retajām apdzīvotajām vietām Latvijā, kura apbūve tieši piekļaujas muižas ansamblim un veido ar to kopēju plānojuma struktūru un vienotu Bebrenes kultūrvēsturisko „seju”. Tajā noteicoša loma ir muižas ēku (1836. – 1896.g.) un baznīcas (1797.g.) izkārtojumam uz vienas kompozīcijas ass, kura stiepjas dienvidu – ziemeļu virzienā. Pārējie apbūves elementi ir tai pakārtoti.
Muižas kompleksa galvenās ēkas celtniecība pabeigta 1896. gadā, to projektējis poļu – itāļu mākslinieku un arhitektu dzimtas pārstāvis arhitekts L. J. L. Markoni. Bebrenes pili viņš projektējis franču renesanses stila ietekmē. Ēka līdz mūsdienām nonākusi mazliet pārveidotā izskatā: 1960. gadā mansarda stāva vietā tika uzcelts trešais stāvs.
Pils pirmajā stāvā atradās reprezentācijas telpas, bet otrajā stāvā - dzīvojamās telpas. No bufetes telpas bija noeja pagrabā un tālāk pa pazemes eju uz attālāk stāvošo virtuves ēku. Pazemes ejas viena daļa ir saglabājusies un ir pieejama apskatei, pazemes ejas otrs atzars savienojis pili ar baznīcu, nav pārbaudīta leģendas versija par pazemes eju no pils uz kapliču.
Parka ieskautās grāfu Plāteru – Zībergu muižas teritorijā var nonākt caur grezniem vārtiem (19.gs.). Visu muižas kompleksa teritoriju ieskauj sarkano ķieģeļu žogs, kas pāriet mūrētu stabiņu žogā ar koka starpsienām. Šādas konstrukcijas žogi 17.-19. gs. bija sastopami samērā bieži gan lauku muižās, gan pilsētās. Tagad šie žogi ir saglabājušies tikai dažās vietās visā Latvijā un tikai fragmentāri. Bebrene ir tā vieta, kur šī žoga konstrukcija lielā teritorijas daļā ir saglabājusies.
Bebrenes muižas kompleksā ir saglabājušās virtuves ēka, pārvaldnieka māja, namiņš virs ledus pagraba, dārznieka māja ar augļu pagrabiem, kalpotāju māja, muižas staļļi, dzirnavas ar dzirnavnieka māju. Dzirnavas sāktas būvēt 1836. gadā, tās tika darbinātas ar tvaika dzinēja palīdzību, tur saglabājušās darba iekārtas – tai skaitā arī kļavas koka zobrats. Dzirnavnieka māja ir izcils Bebrenes vecās koka arhitektūras būvniecības paraugs.
Bebrenes dzirnavas
Bebrenes muižas apbūves teritorijas ciešā tuvumā, turpat pie muižas mūra žoga ir saglabājusies dzirnavu ēka ar dzirnavnieka dzīvojamo māju blakus. Dzirnavas ierīkotas bijušajā magazīnas klētī, kura celta 1836. gadā. Klēts par dzirnavām pārtaisīta 1928. gadā, dzirnavas atvēris Indriķis Stukulis. Dzirnavas tikušas darbinātas ar 2 sūcgāzes motoriem (110 zirgspēki), darbojušies valči, grūbu gaņģi, vilnas un koku apstrādāšanas mašīnas. Dzirnavas ražojušas arī elektrību ciemata vajadzībām. Dzirnavu iekšpusē saglabājusies daļa darba iekārtu – to skaitā vēsturiskais kļava koka zobrats. Blakus dzirnavām atrodas muižas parka lielais dīķis, no kura ņemts ūdens gan muižas, gan dzirnavu vajadzībām. Dīķī, Ilzes ezerā un tuvējās upītēs (Bebrupīte, Akmeņupe, Dviete) zivis makšķerējuši un peldējušies Stukuļa ievērojamie viesi – rakstnieks J. Jaunsudrabiņš, dzejnieks A. Austriņš, gleznotājs Pladers. Dzirnavu komplekss ir ievērības cienīgs industriālā mantojuma objekts un vērtīgs Bebrenes vecās koka arhitektūras būvniecības paraugs, kas bagātina Bebrenes muižas apbūvi.
Kopš 2012. gada rudens dzirnavu ēka sākta atjaunot Bebrenes amatniecības un vēstures centra vajadzībām - kultūrvēsturisko priekšmetu, lauksaimniecības un antīkās tehnikas kolekciju eksponēšanai.
Bebrenes katoļu baznīca
